Dvēseļu putenis

Artūram Vanagam ir tikai sešpadsmit gadu, ģimnāzista cepure un pilna galva sapņu, kad viņa dzīvē negaidīti un brutāli ielaužas kara realitāte. Pēc mātes nāves armijā piesakās visi trīs Vanagu ģimenes vīrieši - Artūrs, viņa vecākais brālis Edgars un tēvs. No viņiem atgriezīsies tikai viens.
Karš, kā izrādās, nav tikai varonīgi uzbrukumi un slavas vainagotas uzvaras, meiteņu smaidi un ziedi - karš ir arī sals un bailes, dubļi un atkāpšanās, izmisums un neziņa, nodevība un nāve...Tīreļpurvs, Ložmetējkalns, Nāves sala, Ziemassvētku kaujas - šie jēdzieni kā ar karstu dzelzi iededzināti katra latvieša apziņā. Un, kad virs tranšejām un apledojušām slīkšņām sagriežas ziemīgs putenis, Artūrs sniegpārslu virpulī saklausa desmitiem tūkstošu balsis aizlūdzam par tiem, kuri atdevuši savas dzīvības par Latvijas brīvību.

Izmisis es turos pretī miega varai, bet domas jau sāk sajaukties cita ar citu, atmiņā drūzmējas pagātnes ainas. Un tad viņas visas uz mirkli aizēno pēckaujas skats – lūgšana, ko skaitīja mūsējās rotas kareivji, dzirdēdami atbrīvotās Rīgas zvanus un savus kritušos biedrus pieminot.
Es redzu itin gaiši viņu sejas, kaut apkārt melna nakts, tuvumā nav neviena dzīva, tikai vilki, un nāves miegu guļ mūsējo un bermontiešu kritušie.
Tad man kaut kas iedrebas krūtīs, es salieku lūgšanai rokas un sāku skaitīt trīcošām lūpām:
“Dodi mieru mūsu brāļiem, kas krita šodien un vakar, un visiem, kas atdevuši dzīvības par mūsu tautas dzimteni!”
“Dodi mieru mūsu brāļiem, kas atdevuši dzīvību par dzimteni!” tumsā, kas ap mani, atkārto klusas balsis.