Naži betonā

…kopš 24. februāra Krievijas slepkavnieciskā iebrukuma Ukrainā es vairs nezinu neko. Par jebko – pilnīgi neko. Tad kālab turpināt rakstīt, jautāju sev diendienā un bezmiega klajumos. Jo es nejūtos sakauta, tāds paradokss. Ir diendienas izmisums un emocionāls pārsātinājums no informācijas neizsīkstošajām lavīnām un cilvēku ciešanu bezgalības, bet es apzinos, kā ar katru dienu norūdās morālā pretstāve. Klusa, kaut kur dvēseles dziļumos, kas neļauj izteikties propagandas stilistikā, bet varbūt arī šī atzīšanās var kādam noderēt, ja ir vajadzība dzirdēt otra apmulsumu Totālā Ļaunuma apstākļos.
/Gundega Repše.

Gundegas Repšes, tāpat kā daudzu citu Latvijas inteliģentu, rakstītais par šo laikmetu ir vēstures dokumenti. Bez to zināšanas nākotne nebūs izprotama. Un arī vēlāk radīto literatūras un mākslas darbu būtība ne. Jo līdz ar ārējo pasauli mainās arī iekšējā, kas gūst savu izteiksmi mākslā.
/Anita Rožkalne.