Poēma ar mammu

Ja es izmakšķerētu zelta zivtiņu, tad viena no manām vēlēšanām būtu iekāpt laika mašīnā un nonākt Kalniešos, vecvecmāmiņas celtajās mājās pāris desmitu kilometru no Kuldīgas. Jo manā pasaulē vārda “paradīze” vai “svētlaime” ekvivalents ir “mana bērnība laukos” – precīzi piecu kilometru rādiusā ap Rudzīšu dižakmeni un ne kilometru tālāk, jo bērnībai pilsētā bija jau cita, daudz minorīgāka toņkārta. Tomēr rakstīju ne tikai no bērnības, bet arī no šodienas teju piecdesmitgadnieces skata punkta. Mēģināju iekāpt vecvecmāmiņas Augustes, tantes Lidijas un pastarīša Jēkopa kurpēs. Caur dzejas formu centos radīt tādu kā piegrieztni vai kodu, kuru pielāgojot ceļu uz savu “paradīzi”, cerams, atpazīs ne tikai septiņdesmitajos dzimušie./Andra Manfelde.