Zvaigznes gūstā

Otrajā kursā nejauši aizgāju uz studentu ballīti. Es ieraudzīju Viņu! Tā bija Zvaigzne, pēc kuras ilgojas un tvīkst mana sirds pat šodien. Mana Zvaigzne… Kārotā, spožā, tālā, neaizsniedzamā…
Kā ēna sekoju Zvaigznei. Ilgojos atzīties mīlestībā, bet mana nolādētā kautrība to neļāva.
Biju greizsirdīgs uz ikvienu, kuram Zvaigzne uzsmaidīja. Izmisums un ilgas, mīlestība un dusmas - viss jaucās manās smadzenēs. Sāku viņu izsekot. Nemanāmi. Biju nolēmis iepazīt Zvaigznes raksturu un dzīvesveidu līdz pat niecīgākajam sīkumam, lai mīļoto vēlāk iekarotu ar pirmo piegājienu.
Mani pretinieki, veseli trīs, bija daudz drošsirdīgāki, viņi aicināja meiteni uz kino, dāvināja ziedus, cienāja ar konfektēm.
Es klusībā griezu zobus. Sapratu, ka nespēšu samierināties, kamēr sāncenši netiks novākti no cīņas arēnas…