Paisums

Ingas Ābeles jaunākais prozas darbs – romāns Paisums – ir vēstījums par to, kāpēc esam tik atkarīgi no pagātnes pat tad, ja tā padarījusi mūs par citiem. Sākumā viņi ir divi. Nav vērtību, nav horizontāļu un vertikāļu, vērtības jārada pašiem. Viņi aizrautīgi joko – ja notiks kas slikts, tad viens palīdzēs otram nomirt. Un tad patiesi notiek kas slikts. Puisis saslimst, un meitenei viņš jānogalina. Šī nogalināšana izrādās pavisam citāda, nekā redzēts filmās un iztēlots. Viss izrādās nepatiesi, nemākulīgi un briesmīgi. Iet laiks, un pusmūža sieviete kādudien attopas, ka vairs nezina – vai notikušais maz ir bijis? Kas ir šie divi cilvēki, kuri reiz dzīvoja? Kas ir tā meitene, kura nogalināja savu draugu? Vai viņš maz bija, ja jau viņa par to atceras vien pāris reižu gadā? Viņai nav neviena, kam par to pastāstīt. Tāpēc viņa raksta, meklējot atbildi uz jautājumu – cik dzīvju mēs izdzīvojam vienas dzīves laikā? Rakstot viņa meklē ceļu uz reiz bijušo sevi. Paisums un bēgums – esot vienā, apzināt otru. Romāna sižets ir gan reāls, gan nereāls. Noziegums kalpo arī kā simbols sevis nogalināšanai ik pēc nodzīvota laika posma, meklējot atbildi uz jautājumu: kas ir tas saturs, kurš turpina dzīvot?